Svētās dzīves apraksts

Roze Venerini piedzima Viterbo, Itālijā, 1656. gada 9. februārī.

Roze bija apveltīta ar inteliģenci un neparastu jūtīgumu. Izglītība, ko viņa bija saņēmusi ģimenē, deva viņai iespēju attīstīt daudzus prāta un sirds talantus, veidojot viņā stingrus kristīgos principus.

20 gadu vecumā Roze sāka aizdomāties par savu nākotni. Viņas laika sievietēm bija tikai 2 izvēles: vai nu laulība, vai arī klostera dzīve. Roze augsti vērtēja abus virzienus, taču pati juta citu aicinājumu. Viņa juta, ka kaut kas ir jādara sabiedrības labā. Roze saprata, ka tas būs jaunums.

Taču 1676. gadā, sekojot sava tēva padomam, Roze iestājas sv. Katrīnas dominikāņu klosterī, kur viņa iemācījās lūgšanu un meditāciju. Taču klosterī viņa palika tikai dažus mēnešus. Pēkšņa tēva nāve mudināja viņu atgriezties mājas.

Roze turpināja just aicinājumu darīt kaut ko sabiedrības labā, tādēļ 1684. gadā Roze sāka pulcināt savā mājā apkārtnes meitenes uz rožukroņa lūgšanu. Sarunas, kas noritēja pirms un pēc lūgšanām, atvēra svētās Rozes sirdi un prātu uz rūgto realitāti: šīs vienkāršās sievietes bija savas kultūras verdzenes. Beidzot Roze saprata savu aicinājumu: Kungs viņu aicināja veltīt savu dzīvi jaunu sieviešu kristīgai formācijai, ne tikai ar dažām neregulārām tikšanām.

1685. gada augustā ar Viterbo bīskapa atļauju un sadarbībā ar diviem draugiem Roze atklāja pirmo skolu sievietēm. Pirmais dibinātājas mērķis bija sniegt sievietēm pilnu kristīgo formāciju un sagatavot viņas dzīvei sabiedrībā.

Sākums bija pieticīgs. Tomēr tas palīdzēja svētajai saņemt jau pavisam drīz dažu garīgo un civilo autoritāšu atzinību.

Kā jau jebkurš sākums – tas nebija viegls. Svētajai un viņas biedriem bija jāstājas pretī garīdzniecībai, kura uzskatīja garīgo audzināšanu tikai par savu nodarbi. Daudzas tā laika autoritātes bija sašutušas, ka sieviete grib celt sieviešu izglītības līmeni. Roze stājās visam pretī, jo ticēja, ka tieši to Dievs lūdza viņai darīt. Un, neskatoties ne uz ko, turpināja savu uzsākto darbu. Taču drīz jau šīs pašas autoritātes atzina morālo sabiedrības uzlabojumu, ko šis audzinošais darbs izraisīja sieviešu vidū. Līdz ar šo atzinību skolas slava pārsniedza Viterbi bīskapijas robežas, daudzi garīdznieki un pilsētu valdības pārstāvji aicināja Rozi tuvākajā apkaimē dibināt skolas savās bīskapijās, uz to svētā atbildēja ar gatavību. No 1692. līdz 1694. gadam viņa atvēra 10 skolas.

1713. gadā, ar abata Degli Ati atbalstu (viņš bija liels Venerini ģimenes draugs) svētā atvēra savu pirmo skolu Romā. (Pirms tam Rozei tas neizdevās, jo uz viņu raudzījās ar skepsi). Skola tika atvērta pašā Romas centrā.

1716. gadā šo skolu ar savu vizīti pagodināja pāvests Klements XI un vēl 8 kardināli. Pāvests un kardināli piedalījās dažās stundās. Pēc to beigām pāvests uzrunāja Rozi ar šādiem vārdiem: “ Rozes kundze, jūs darāt to, ko mēs nevārējam izdarīt. Mēs jums ļoti pateicamies, tādēļ, ka ar šo skolu jūs svētdarat Romu.”

Ar šo pāvesta atzinību, Rozei vairs nevajadzēja saskarties ne ar kādām grūtībām no citu autoritāšu puses. Roze atvēra vairāk nekā 40 savas skolas visā Itālijā.

Roze Venerini nomira Romā 1728. gadā.