Pēc īsas apvienības prezidentes Ināras Uzoliņas uzrunas un apsveikuma piecu gadu jubilejā varējām ieklausīties Antras Anuzes stāstījumā par jaunas kultūras biedrības „Gaudium” izveidi Liepājā.

Pēcpusdienā lektore no Liepājas Vinita Latuskeviča mums sniedza vispārēju ieskatu fototerapijā un atsevišķās metodēs darbā ar fotoattēliem. Piemēram, iedod katram kādu tēmu (klusums, bailes, apjukums, cerība un tml.), tad izsūta laukā fotografēt. Atgriežoties auditorijā, darbojas ar attēliem. Stāsta izjūtas, domas, to, kā notika pats kadru meklēšanas process. Vai arī – dots uzdevums sameklēt kādu foto, kas raksturo tevi bērnībā, kādu, kas attiecas uz šo brīdi, tad vēl ģimenes foto un pāris pašam nozīmīgus attēlus. Tad mazajās grupiņās pa 4 katrs stāsta par savām foto. Skatās un analizē, kuri tev tuvie cilvēki ir šajās atlasītajās foto, kuru tur nav. Pārdomā, kādēļ tad tomēr šo dzīvē tik svarīgo cilvēku nav. Mēģina izjust tās emocijas, kuras redzamas attēlos. Salīdzina tās ar savām šodienas izjūtām. Analizē grupas (arī ģimenes) foto. Cik lielu laukumu katrs dalībnieks ieņem, kurš stāv centrā. Cenšas izprast šo cilvēku savstarpējās attiecības un attieksmi vienam pret otru… Un tā bez gala.

Tālāk jau ķērāmies pie praktiskām lietām: mēs veidojām gan savu, gan dažādu no žurnāliem, bukletiem savāktu attēlu kolāžas par noteiktu tēmu. Pēc tam arī tās apspriedām. Bija tik pārsteidzoši redzēt mūsu meiteņu dažādos darbiņus – no spilgti sievišķīgu problēmu atspoguļojuma līdz pat sabiedriski eksistenciālu, ļoti aktuālu jautājumu izvirzīšanai attēlu valodā. Netrūka arī īstas jautrības, jo mēs jau protam savas problēmas pasniegt arī tā.
Mums ļoti patika katrs no šiem piedāvātajiem darbu veidiem. Tiešām, tas lika uz vecām lietām paskatīties ar šīsdienas acīm.

Vakars pagāja, ieklausoties, pārrunājot un, protams, neiztrūkstoši – uzmundrinot vienai otru. Katrs varēja laiku pavadīt sev vēlamā veidā. Varēja makšķerēt piemājas lielajā dīķī, parunāt ar viesu mājas saimnieku par muzeja izveides iecerēm un iespējām. Pirts prieki – miesas un gara tīrībai, sporta laukums, ja kārojās ko aktīvāku.

Labā Gana svētdienā devāmies uz Kuldīgas Sv. Trīsvienības baznīcu, kur dominikāņu Jēzus un Marijas māsas misionāres Emanuela OP un Katrīna OP mūs aicināja pievienoties pateicības lūgšanā Jēzum par Lieldienu dāvanu – uzvaru pār nāvi, upurējot savu dzīvību. Pavadījušas kādu brīdi Jēzus klātbūtnē, atgriezāmies draudzes mājā, kur māsas mums novadīja lekciju – nodarbību par sievietes garīgumu.

Vēlamies pateikties arī priesterim Jurim Zagorskim, kurš varēja izbrīvēt laiku, lai kopā ar mums svinētu Sv. Misi LKSA nodomā.

Savā ikdienā atgriezāmies, radošām idejām un iedvesmām bagātinātas!

Anita Liepiņa

Latvijas Katoļu sieviešu apvienība (LKSA) tika dibināta atbildot uz Baznīcas aicinājumu lajiem līdzdarboties Baznīcas dzīvē. Lai gan mūsu apvienība darbojas tikai trīs ar pus gadus, esam gandarītas ar paveikto un esam paspējušas īstenot jau vairākus projektus. Mūsu apvienība darbojas trijos virzienos.

Pirmkārt, tā ir kopiena, kura atbalsta sievietes, viņu personības attīstību reliģiskajā, sabiedrības un individuālajā jomā. Sarunas, pieredzes apmaiņa, kopīgu mērķu sasniegšana un tālākizglītošanās ļauj sievietēm piedzīvot kopienas dzīvi, kā arī mācīties kritiski izvērtēt dzīves situācijas, pieņemt kritiku un risināt konfliktus. LKSA integrē savā kopienā sievietes krīzes situācijās, veicinot izpratni un palīdzot saņemt speciālistu palīdzību.

Otrkārt, mēs esam katoļu sieviešu kopiena. Sievietes LKSA grupās dalās savā ticības pieredzē un veido dzīvei un ticībai atbilstošu garīgumu. Mēs aicinām sievietes realizēt viņu harizmas Baznīcas dzīvē. Mūsu kopiena ir atvērta sievietēm, kuras ir distancējušās no Baznīcas vai arī vēl tikai meklē ceļu uz To. LKSA grupās tiek padziļināta un praktizēta solidāra attieksme un kalpošana. Dažādos veidos LKSA sievietes iesaistās Baznīcas un draudzes vajadzību risināšanā. Iespēju robežās mēs cenšamies veicināt sadarbību starp dažādām kristīgām Baznīcām un kopienām.

Treškārt, mums ir svarīgi pārstāvēt kristīgās vērtības un nostājas sabiedrībā. Mēs darbojamies Latvijas Sieviešu organizāciju sadarbības tīklā, kalpojam sieviešu cietumā, piedalāmies citu organizāciju rīkotajos pasākumos un projektos, kuros mēs, katoļu sievietes, paužam savu viedokli.

Tā ir iznācis, ka par svarīgu prioritāti mums ir kļuvusi arī sociālās palīdzības sniegšana grūtībās nonākušajiem. Pārsvarā tās ir sievietes un bērni krīzes situācijā.

Apvienībai ir valde, kurā pārstāvētas sievietes no Liepājas, Auces un Rīgas. Meitenes piedalās darbībā katra pēc savām iespējām – kāda raksta rakstiņus, kāda tulko, kāda palīdz birojā, organizē vasaras nometnes. Organizējam dažādas tikšanās reizes ar ārzemju viesiem. Mūsu apvienības pārstāves piedalās citu valstu rīkotas konferencēs, kurās stāsta par aktivitātēm Latvijā un Latvijas Baznīcā. Latvijas Katoļu sieviešu apvienībai ir tik daudz dažādu uzdevumu, ka ir pat grūti pateikt, ar ko īsti nodarbojamies – darbojamies visur, kur vien ir kāda iespēja. Tikai kopš pagājušā gada septembra mums ir birojs Rīgas Katoļu ģimnāzijas telpās – vieta, kur varam satikties, darboties, domāt tālākus plānus. Cik varam, tik darām!

Reizi divos mēnešos cenšamies rīkot tikšanās reizes mūsu apvienības sievietēm – nedēļas nogales kādā no Latvijas vietām. Piesaistām sponsorus, lai nevienai sievietei nauda nebūtu šķērsis piedalīties. Saprotams, mums nav nekas pret vīriešiem, bet semināros tomēr nepiedalās neviens no viņiem – sievietes runā par ļoti personiskām, arī sāpīgām lietām, par pagātni, ievainojumiem, seksualitāti, bieži vien viņas raud. Pa īstam atvērties iespējams vienīgi sieviešu sabiedrībā. Bet pēc tam, citos pasākumos, laipni gaidīti visi.

Papildus regulārajām tikšanās reizēm, ir arī dažādi vienreizējie projekti. Reizi gada piedalāmies ekumeniskajās Pasaules sieviesu lūgšanu dienās. Katru gadu kāda no valstīm sagatavo lūgšanu tekstus, dziesmas un lasījumus atbilstošus savai kultūrai, tie tiek tulkoti un izsūtīti pa visu pasauli. Viena datumā sievietes katra savā valstī sanāk kopā baznīcas un lūdzas. Tā ir fantastiska vienotība! Šogad lūgšanas gatavo Paragvajas sievietes.

Esam iestājušās Latvijas sieviešu organizāciju sadarbības tīklā, kas apvieno jau 54 sieviešu organizācijas. Šis tīkls aizstāv sieviešu intereses valsts un Eiropas līmenī. Izstrādājam ieteikumus valdībai, piemēram, par tādām tēmām kā māmiņu pabalsti un sieviešu tirdzniecības problēma. Svarīgi, ka šajā sadarbības tīklā varam paust savu kristīgo nostāju.

Esam arī Eiropas Katoļu sieviešu Aliansē. Mēs Latvijā tikai iegūstam, ja uzzinām citu valstu pieredzi, savukārt Eiropas sievietes uzzina par Latvijā notiekošo. Bagātinām cita citu.

Pagaidām Latviešu Katoļu sieviešu apvienība nav patstāvīgu sociālo projektu, ir tikai idejas, ko vēlamies realizēt. Taču mūsu sievietes strādā sociāli nozīmīgu darbu. Piemēram, izveidota biedrība „Iļģuciema sieviešu cietums”, lai piesaistītu līdzekļus cietuma iemītnieču atbalstam, izglītībai, bērnudārza labiekārtošanai. To vada Daina Strelēvica, kura kalpo arī kā cietuma kapelāne. Mūsu apvienības biedre Iveta Jansone ir „Mārtiņmājas” vadītāja Liepājā, kas ir krīzes centrs sievietēm ar bērniem. Arī Aucē darbojas Kristīgā sieviešu organizācija, kas nodarbināta sociālā jomā, piemēram, palīdz bērniem no nabadzīgām ģimenēm. Mēs, kā Latvijas Katoļu sieviešu apvienība cenšamies atbalstīt šos projektus – piesaistām līdzekļus, nedaudz darbojamies kā koordinatori. Tā kā mums izveidojusies sadarbība ar citām reliģiskām un sociālām organizācijām, iespēju robežās cenšamies palīdzēt sievietēm, kas vēršas pie mums ar savām vajadzībām.

Mūsu organizētie pasākumi domātas ne tikai katoļticīgām sievietēm, bet visām, kas vēlas. Labs piemērs ir nesen notikušais Ekumeniskais forums par kristīgo organizāciju darbību sociālajā sektorā. Mūsu mērķis bija uzzināt vairāk par sociālo darbu dažādu konfesiju ietvaros, kā arī atrast domubiedrus, jo tieši kopā iespējams paveikt vairāk. Forumā bija pārstāvētas deviņpadsmit kristīgās organizācijas, divpadsmit no tām stāstīja par sevi un savu darbību. Tikšanās bija izdevusies, un ievadīja dialogu par tālāku sadarbošanos nākotnē. Mēs vēlētos, lai ar laiku šajā jomā izveidotos kristīgais sadarbības tīkls. Pirms diviem gadiem sākām veidot kontaktus ar Luterāņu sieviešu līgu, piedaloties Pasaules lūgšanu dienu organizēšanā, iepazināmies ar Baptistu sieviešu organizāciju.

Pagājušajā vasarā organizējām kristīgu nometni bērnunamu iemītniekiem, ielu bērniem un bērniem no trūcīgām ģimenēm. Bijām pulcējuši bērnus ar dažādiem dzīves apstākļiem, tāpēc baidījāmies, kā viss izdosies. Taču pieredze bija ļoti pozitīva – bērni lieliski sadraudzējās. Mums bija jāapsola, ka arī nākošgad būs šāda nometne. Audzinātāji, kas sākumā juta iekšējas bažas, kādi būs bērni no nelabvēlīgiem apstākļiem, apliecināja, ka no viņiem varēja daudz ko mācīties – vienkāršību un sirsnību.

Nākotnē vēlamies rīkot tikšanos ar čigānu sievietēm, lai mazinātu aizspriedumus pašas savā vidū, kas ieaudzināti jau no bērnības. Aizspriedumi traucē veselīgu un draudzīgu attiecību veidošanā, kas mums kā kristietēm ir sevišķi sāpīgi. Kalpojot Iļģuciema sieviešu cietumā, esam iepazinušas daudzas čigānu tautības pārstāves. Tie ir tik sirsnīgi un atklāti cilvēki!

Vēl kāds iecerēts projekts ir Māmiņu tikšanās. Mūsu organizācijā ir daudz māmiņu, arī tādu, kas audzina bērnus vienas. Viņām ļoti nepieciešams atbalsts un ne tikai materiālais. Vēlamies organizēt tikšanos, kur māmiņas varētu atnākt ar mazuļiem, atstāt tos kāda uzraudzībā, un pašas parunāt un padalīties pie kafijas tases par sevi interesējošām tēmām. Šajā sarunā vajadzētu piedalīties arī kāda profesionālai un zinošai sieviete, kas varētu sniegt padomus. Pagaidām meklējam telpas un iespēju nodarbināt bērnus. Pirmās šādas tikšanās drīzumā notiks Liepājā, „Mārtiņmājā”.

Šogad plānojam sešpadsmit dienu svētceļojumu pa Eiropas svētvietām, kurā brauks mūsu apvienības sievietes ar ģimenēm. Domājam, sešpadsmit dienu piedzīvojums mūs ļoti stiprinās arī kā kopienu.

Sievietei, kas vēlas iestāties mūsu apvienībā jābūt vismaz astoņpadsmit gadus vecai, jāciena Katoļu Baznīcas mācība, lai arī nav noteikti jābūt katolietei. Tomēr mēs esam katoļu organizācija, kad sanākam kopā, piedalāmies katoļu dievkalpojumos, rekolekcijas vada katoļu priesteri. Nevēlamies, lai mūsu tikšanās reizes tiktu pārvērstas par teoloģiskām diskusijām, tomēr, lai piedalītos pasākumos un braucienos, konfesija nav šķērslis. Priecājamies par katru sievieti, kas vēlas mums pievienoties! Apvienībā darbojas sievietes no astoņpadsmit gadu vecuma līdz pensijas gadiem. Tas palīdz ieraudzīt visu paaudžu cilvēku skatījumu uz dzīvi, lai pēc tam veidotu labākas attiecības ar sev tuvajiem cilvēkiem.

Ja sieviete ir laimīga, no tā iegūst visi – gan vīrietis, gan bērni, gan apkārtējie. Tas ir viens no mūsu organizācijas mērķiem – atbalstīt sievieti, uzmundrināt, iedrošināt, celt pašapziņu. Arī pati organizācija darbojoties iegūst pašapziņu, aug, attīstās. Mēs nebaidāmies par nākotni – ja tas būs Dieva svētīts darbs, viss notiks!

Ināra Uzoliņa,

LKSA prezidente

Sestdien, 3. februārī, viesnīcā „Skanste” Rīgā, Latvijas Katoļu sieviešu apvienība bija pulcinājusi dažādas kristīgās organizācijas, kas darbojas sociālajā sektorā, uz kopīgu ekumenisko forumu. Forums notika ekumēniskās nedēļas ietvaros, kad Baznīca aicina dažādu konfesiju pārstāvjus vienoties kopīgā lūgšanā par mieru un saticību.

Forumā piedalījās kopā 17 organizācijas, no kurām 10 sevi prezentēja – gan tieši saistītas ar Romas katoļu Baznīcu, Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu vai baptistu draudzi, gan arī starpkonfesionālas.

Tikšanos atklāja priesteris Andris Kravalis, aicinot visus vienoties kopīgā lūgšanā par kristiešu vienotību. Pēc lūgšanas pr. Kravalis dalījās pārdomās par ekumenismu – ko veicina kristiešu sadarbība dažādās jomās kalpojot cilvēkiem. Ekumenisma tēma tika aizskarta arī foruma otrā daļā, kad Sandra Gintere referēja par ekumenisma galvenajām iezīmēm mūsdienās. Abi referenti uzsvēra, ka kristīgajām konfesijām ir daudz vairāk kopīgā kā atšķirīgā un ka tas ir labs pamats sadarbībai. Sandra Gintere minēja arī to, ko daudzas kristīgās organizācijas Latvijā jau ir pieredzējušas – ekumeniskā sadarbība īpaši svarīga ir tiem kristiešiem, kas veic misijas darbu vai strādā sociālajā sfērā. Šī atziņa apstiprinājās arī foruma gaitā – lielākā daļa no organizācijām, arī tās, kuras pieder konkrētai Baznīcai vai draudzei, ir savā darbā sadarbojušās arī ar citu konfesiju kristiešiem. Tāpat vairākas no organizācijām ir jau dibinātas kā starpkonfesionālas.

Foruma dalībnieces un dalībnieki tikšanās gaitā – gan sarunās, gan savās prezentācijās – izteica viedokli, ka šāda tikšanās ir ārkārtīgi vērtīga, un noslēgumā izteica vēlēšanos tikties atkal – cerams, ka nākošreiz vēl kuplākā skaitā.

Ar dziesmām un savu spēlēto mūziku foruma dalībniekus noslēgumā iepriecināja Sintija Grava un jauniešu ansamblis „Vējš”.

Forumā piedalījās:

Biedrība „Latvijas Katoļu sieviešu apvienība” (organizētāja), LELB cietumu kalpošanas apvienība, LELB Diakonijas centrs, biedrība „Nepaliec viens”, biedrība „Mārtiņmāja”, „Kustība par dzīvību”, fonds „Kopā”, Auces Kristīgā Sieviešu organizācija, Sociālās aprūpes centrs „Saulriets”, biedrība „Kalna svētību kopiena”, Dominikāņu laju kopiena, Franciskāņu laju kopiena, Sociālās aprūpes centrs „Ave Maria”, Vecumnieku daudzbērnu ģimeņu biedrība „Saulgrieze”, Kristīgais Radio, kristīgā izdevniecība „Kala Raksti”, Vatikāna Radio.

Pasākumu atbalstīja Vācijas katoļu fonds „Renovabis”.

Semināru vadīja psihoterapeite Dzintra Bušmane. Tā tēma bija „Es – sieviete ar augstu pašapziņu. Semināra laikā piedalījāmies diskusijās, kā arī veicām daudz dažādus darbiņus grupās. Zemāk ir uzrakstīti daži domu graudi, kurus ieguvām šī semināra laikā:

1. Mēs bieži nedomājam par sevi kā par personībām, bet identificējam sevi ar tām lomām, kuras pildām ikdienā.
2. Mēs katra nākam pasaulē ar savu „Es” sajūtu. Taču šo mūsu „Es” ietekmē un maina viss, kas notiek mums apkārt – jau sākot no ieņemšanas brīža.
3. Mums katrai ir vajadzīga sava telpa un laiks, lai būtu kopā ar sevi, lai mēs varētu saprast, kas mēs patiesībā esam, lai mēs saprastu, ka mēs esam kas cits un nevis tās, kādas mūs ir izveidojusi sabiedrība.
4. Mēs visas esam vislabākās, visskaistākās pašas priekš sevis. Ir svarīgi pieņemt sevi tādu, kāda patiesībā esmu un tādai arī justies labi.
5. Svarīgi ir ļauties savām emocijām. Ja mēs gribam dusmoties, tad ir jāļauj sev dusmoties u.t.t.
6. Jāmāk būt patiesām pašām pret sevi un pieņemt sevi, savu iekšējo pasauli, savas emocijas – tādas, kādas tās ir.

Šīs tēmas tika izrunātas padziļināti un mums bija lieliska iespēja labāk iepazīt sevi, kā arī vienai otru.

Tika arī nolemts, ka vajadzētu šādu semināru arī noorganizēt nākamgad – bet jau kā turpinājumu šī gada semināram. Lūgsimies, lai tas mums izdodas!

No 2005. gada 22. līdz 25. septembrim Vācijā, Freisingā norisinājās starptautiska studiju konference ar nosaukumu „Diakonāts kā pravietiska kalpošana globalizētā pasaulē,” kuru organizēja Starptautiskais diokanāta centrs. Četrās dienās 155 konferences dalībnieki noklausījās vairākus referātus, kā arī piedalījās darba grupās, kurās tika pārrunāta dažādu valstu pieredze pastāvīgā diakonāta darbībā un attīstībā. Savā referātā Čīles arhibīskaps Kardināls Errazuriz Ossa runāja par izaicinājumiem, ar kuriem jāsastopas pastāvīgam diakonātam šodienas pasaulē, bet Zimbabves arhibīskapa Pius Ncubes uzrunas tēma bija „Cilvēktiesības kā ētisks un reliģisks izaicinājums Baznīcas darbam globalizētajā pasaulē,” savukārt Kubas un Angolas bīskapi skaidroja politisko un baznīcas situāciju savās valstīs, kur cilvēkus ilgus gadus ir mocījis vai nu politisks režīms vai nebeidzams pilsoņu karš. Uzrunas teica arī Somijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas diakone Terttu Pohjolainena, kas dalījās pieredzē par diakonijas darbu Somijā, kur kalpo ap 1200 diakonu un diakonešu, kā arī holandiete Nelleke Vijngaards-Serrarens, Pastāvīgo Diakonu Sievu sadarbības tīkla vadītāja, kas runāja par sievietes lomu diakonātā, kā arī bija veikusi pētījumu par grūtībām, ar ko nākas sastapties diakonu sievām, esot līdzās saviem vīriem viņu kalpošanas darbā. Sniegt īsu pārskatu par situāciju Katoļu baznīcā un par laju darbību Latvijā bija lūgta arī Latvijas Katoļu sieviešu apvienības prezidente Ināra Uzoliņa.

Pastāvīgam diakonātam ceļu pavēra Otrais Vatikāna koncils, un šobrīd pasaulē ir vairāk kā 30 000 pastāvīgo diakonu, no kuriem ap 14 000 diakonu ir Amerikas Savienotajās Valstīs, bet Eiropā ap 10 000 (visvairāk Itālijā – 2748, Vācijā – 2582, Francijā – 1800). Latvijā šobrīd ir tikai viens pastāvīgais diakons, kā arī daži kandidāti uz pastāvīgo diakonātu, kas vēl turpina studijas Rīgas Augstākajā Reliģijas zinātņu institūtā.

Piekrītot Čīles arhibīskapam Kardinālam Errazuriz Ossa, kurš teica, ka Baznīca bez diakonāta ir nepilnīga Baznīca, jānovēl Latvijas Romas Katoļu Baznicai drīzu diakonāta ieviešanu, lai uz šo amatu aicinātie, varētu kalpot līdzcilvēkiem, sludinot Kristu mūsu vidū.

Konferences dalībnieces  – Lāsma Latsone un Ināra Uzoliņa

—      Vai varat pastāstīt, kā radās ideja dibināt Latvijas Katoļu sieviešu apvienību?

1998. gadā Betānijas Dominikāņu māsu klostera priore māsa Marjolaina bija saņēmusi ielūgumu dalībai seminārā, kuru organizēja Eiropas Katoļu sieviešu organizāciju apvienība. Māsa piedāvāja man šo iespēju un es ar prieku piekritu. Iepriekš nebiju neko zinājusi par katoļu sieviešu organizācijām, ar ko tās nodarbojas, kādi ir to mērķi. Šajā seminārā man atklājās  jauna pasaule. Uzzināju, ka gandrīz katrā valstī, kur ir kristieši, pastāv un darbojas arī katoļu sieviešu organizācijas. Un visas šīs organizācijas ir Pasaules Katoļu sieviešu organizāciju apvienības locekles. Tās sadarbojas un atbalsta viena otru. Ticiet man, visā pasaulē sievietēm ir vienādas problēmas, neatkarīgi no valsts attīstības līmeņa vai kultūras. Es sapratu, ka arī Latvijas katoļu sievietēm ir nepieciešama sava organizācija, kurā viņas varētu kopīgi darboties un sadarboties. 5 gadus es aktīvi biju iesaistījusies Pasaules Katoļu sieviešu organizāciju apvienībā. Esmu ieguvusi lielu pieredzi, un tagad ir pienācis tas brīdis, kad mēs varam  pašas darboties.

—      Kādi ir apvienības mērķi?

Mūsu galvenais mērķis ir pildīt tuvākmīlestības bausli. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir ļoti daudz vajadzību, tādēļ mums ir ļoti plašas iespējas palīdzēt un tādā veidā apliecināt savu mīlestību. Ja runājam par  konkrētiem mērķiem, tad tie ir

—      līdzdarboties Baznīcas un sabiedrības dzīvē;

—      veicināt sieviešu solidaritāti un pašapziņu; norādīt sievietēm uz viņu tiesībām sabiedrībā, valstī un Baznīcā;

—      palīdzēt sievietēm, kuras ir nonākušas grūtībās; sevišķi jaunajām un vientuļajām māmiņām;

—        pārstāvēt vērtīborientētas, reliģiski motivētas politiskās intereses; piemēram – pieprasīt sievietēm un māmiņām labvēlīgu likumdošanu, kas nodrošinātu pietiekamu sociālo un finansiālo atbalstu.

Mūsu mērķis ir integrēt kristīgo ticību mūsu ikdienā un ar saviem darbiem apliecināt to. Jēzus ir aicinājis padzirdīt izslāpušos, pabarot izsalkušos un apģērbt kailos. Šis aicinājums nav zaudējis savu aktualitāti arī šodien. Protams, vēlamies realizēt ne tikai sociālos projektus, bet arī izglītojošos. Mums visiem ir tiesības uz cieņpilnu dzīvi, tādēļ ir jānovērš vēl esošās netaisnības sabiedrībā un likumdošanā.

—      Kā Jūs plānojat realizēt savus mērķus?

Lai realizētu savus mērķus, mums ir nepieciešams sakontaktēties ar sievietēm, kuras vēlās darboties vai jau darbojas. Esam plānojušas reālus pasākumus, kuros varētu piedalīties jebkura sieviete, gan organizēšanā, gan pašā pasākumā.

·           Konkrēti tie būtu pašapziņas semināri sievietēm, kuri ir paredzēti 1 reizi mēnesī sestdienās 2 gadu garumā. Šajos semināros sieviete atklāj pati sevi, sākt apzināties sevī to, kas vēl ir bijis apslēpts. Tos varētu saukt arī par paš-izziņas semināriem. Jau 20 gadus balstoties uz šiem semināra materiāliem, kurus ir izstrādājusi Austrijas klostermāsa,  tiekas un strādā sievietes Eiropā. Ikdienā mums nav iespējas pārdomāt ļoti svarīgus jautājumus: Kāda es esmu? Kādēļ es tāda esmu? Vai es varu mainīties? Kas man būtu jāmaina? Sevišķi sievietes, kurām ir jārūpējas par savām ģimenēm, ir noslogotas un šīs sestdienu tikšanās reizes būtu viņām kā atelpa no ikdienas. Šis laiks tiks veltīts tikai viņām. Un tas ir ļoti svarīgi. Kad mēs apzināmies savas gaišās un tumšās puses, tad mēs arī kļūstam drošākas, vairāk uzdrošināmies, mēs nebaidāmies no kļūdām un neveiksmēm, jo saprotam, ka neesam pilnīgas un neviens no mums nav pilnīgs. Mēs atļaujamies būt tādas, kādas esam. Mēs atklājam savu vienreizību, unikālo neatkārtojamību. Un kad mēs to apzināmies, tad arī mūsu pašapziņa aug un mūs nenomāc mazvērtības jūtas.

• Esam plānojušas realizēt dažādus projektus, kuros vēlamies iesaistīt apvienības sievietes. Tie būs izglītojoši semināri, katoļu sieviešu laikraksta izdošana,  tikšanās reizes ar dažādiem speciālistiem, atpūtas pasākumi, izbraucieni un svētceļojumi. Laji ir aicināti līdzdarboties draudžu dzīvēs. Sievietes var iesaistīties Sv. Mises, arī bērnu Sv. Mises  sagatavošanā, svētdienas skolu vadīšanā, pieredzes un lietu apmaiņas centru veidošanā. Ir jāskatās, kādas ir intereses un vajadzības. Tad arī var ļoti daudz ko organizēt, lai draudzes dzīve būtu interesanta un garu bagātinoša. Ir skumji, ja cilvēki atnāk tikai uz Sv. Misi. Viņi lūdzas kopā, saņem žēlastības, bet viens otru gandrīz nepazīst. Nepazīst otra vajadzības. Sievietēm parasti piedēvē aprunāšanas netikumu. Un tas ir arī pamatoti, taču aprunāšana bieži vien ceļas no patieso apstākļu nezināšanas. Ir nepieciešams kontakts.  Arī tādēļ, ka tik daudzi taču jūtas vientuļi.
• Taču mēs vēlamies sniegt arī reālu sociālo palīdzību. Piesaistīsim līdzekļus, lai varētu atbalstīt vientuļās un jaunajās māmiņas, kurām ir ļoti nepieciešams šis atbalsts. Pašlaik atbalstam ar privātu ziedojumu palīdzību jau 2 ģimenes. Tas nav normāli, ka mūsu likumdošana nenodrošina pietiekamu sociālo un finansiālo atbalstu šīm sievietēm, tādēļ ir jādarbojas arī politiskajā jomā, lai mainītu esošo situāciju. Kopā ar citām Latvijas sieviešu organizācijām tas ir iespējams. Mums tikai vajag aktīvi darboties. Latvijā taču lielākā iedzīvotāju daļa ir sievietes! Un kurš pie mums visvairāk cieš? Kurš dzīvo lielākā nabadzībā? Kurš visvairāk rūpējas par ģimenēm? Sievietes. Katrs cilvēks ir pelnījis cieņpilnu dzīvi un dzīves apstākļus. Un mums tas ir jāapzinās, ka pašreizējā situācija nav normāla! Mums ir jāaizstāv savas tiesības, savu bērnu tiesības. Un domāju, ka jebkurš vīrietis būs tikai vinnētājs, ja viņa māte, sieva, māsa vai meita būs laimīgas, nedzīvos nabadzībā un spēs realizēt savu aicinājumu.

—      Kādēļ Jūsuprāt ir Latvijas katoļu baznīcā svarīga šāda apvienība?

Mūsu apvienība varētu teikt ir saikne starp valsti un Baznīcu. Katoļu Baznīcu. Mēs vēlamies savu kristīgo pārliecību realizēt savā ikdienā. Iepazīstot Baznīcas mācību un smeļoties tajā spēkus, mēs ejam darboties pasaulē. Mūs nevada mūsu ambīcijas, mantkārība vai tieksme pēc nopelniem. Mūsu dzinulis ir ticība un tuvākmīlestība. Ja mēs aizstāvam dzīvību, tad balstāmies uz Baznīcu kā autoritāti. Tēlaini sakot, Evaņģēlijs ir mūsu statūti.  Ar to mēs atšķiramies no parastas valstiskas organizācijas.

Katoļu Baznīcai mūsu apvienība ir svarīga, jo gribam sekmēt laju, konkrētāk, sieviešu iesaistīšanos baznīcas dzīvē un aktivitātēs.

—      Kādēļ tā ir tikai sieviešu apvienība? ( nevis siev. un vīr.? )

Es varētu uzdot pretjautājumu. Kādēļ ir sieviešu un vīriešu klosteri? Bet ja nopietni, tad ir tā, ka jo konkrētāk ir noformulēts mērķis, jo vieglāk to sasniegt. Ja mēs tagad vēlētos atbalstīt un palīdzēt gan sievietes, gan vīriešus, tad mēs netiktu ar mūsu uzdevumu galā. Tās ir divas dažādas mērķauditorijas. Katrai ir savas vajadzības, intereses un vēlmes. Nav labi tās jaukt kopā.

—      Kādēļ Jūsuprāt sievietēm ir svarīgi būt arī tikai sava dzimuma lokā?

Ja runa būtu tikai par izklaides pasākumiem, tad gan nebūtu problēmas, ja piedalītos gan vīrieši, gan sievietes. Bet iedomājaties pašapziņas semināru, kurā tiek pārrunāti ievainojumi, bailes, nedrošība. Sieviete sievieti vieglāk saprot, viņām bieži vien ir vienādas problēmas. Vīriešu klātbūtne tikai mulsinātu un neļautu atvērties. Tas taču nav noslēpums, ka vīrieši un sievietes ir dažādi. Un tas ir labi, ka tā ir. Iedomājaties Lietuvu un Latviju. Lietuvieši nerisina Latvijas problēmas un otrādi. Šīs valstis tikai sadarbojas.

Sievietēm ir svarīgi būt kādu laiku tikai starp sievietēm. Un vīriešiem tikai starp vīriešiem. Ikdienā mēs taču bieži piedzīvojam sieviešu vakarus, kad sapulcējas draudzenes un izrunā visu, kas uz sirds sakrājies, atbalsta viena otru, iedrošina. Iedomājieties, kas būtu, ja šo sieviešu vidū būtu kaut vai 1 vīrietis. Pirms atklāti kaut ko pateikt, sieviete aizdomātos, ko vīrietis par viņu padomās, vai būs labi, ja arī viņš to uzzinās utt. Tas ir mūsu instinkts – vēlme izpatikt jeb iepatikties pretējam dzimumam, parādīt sevi no labākās puses, slēpt savus trūkumus un nepilnības. Tāda ir mūsu daba, kas diemžēl mums dažreiz neļauj atklāti pārrunāt lietu vai problēmu būtību. Starp sava dzimuma pārstāvjiem cilvēks jūtas atbrīvotāks, dabiskāks un drošāks. Tādēļ mēs esam tikai sieviešu apvienība.

—      Ko Jūsuprāt sieviete var iegūt darbojoties/ iestājoties apvienībā?

Tikai ar iestāšanos vien sieviete iegūtu piederības sajūtu. Tā ir viena no cilvēka vajadzībām – piederēt kādai sociālai grupai. Sievietes, kuras ir aizņemtas vai nejūt aicinājumu darboties, var kļūt par mūsu apvienības pasīvajām loceklēm. Viņas neko neorganizētu, bet tiktu par visu informētas un uz visiem pasākumiem ielūgtas. Taču tās katolietes, kuras labprāt iesaistītos projektos, pasākumu organizēšanā vai vadīšanā, varēs pilnībā realizēt savu aicinājumu un talantus. Pats galvenais, lai darbošanās dotu gandarījumu pašai darītājai. Un redzot sava darba augļus, šis gandarījums daudzkārtēji pieaug. Jo vairāk dodam, jo vairāk saņemam. Protams, mēs domājam arī iespēju robežās par finansiālu atlīdzinājumu par ieguldīto laiku un darbu. Piemēram, sieviete, kura labi pārvalda kādu svešvalodu, varētu par simbolisku samaksu apmācīt citas sievietes. Tas būtu izdevīgi gan skolotājai, gan tām, kas mācās. Darbojoties apvienībā pieaug arī draugu loks. Tā ir arī iespēja aizbraukt uz citu draudzi, pilsētu, valsti, iespēja piedalīties semināros ārvalstīs. Jo vairāk informētas jūs būsiet, jo vairāk iespēju jums pavērsies.

—      Kādai būtu jābūt sievietes lomai baznīcā?

Īsi un kodolīgi uz šo jautājumu laikam nevar atbildēt. Sieviete ar savu īpašo sievišķo jeb femīno dabu bagātina Baznīcas dzīvi, liturģiju. To, ko nepamana vīrietis, pamanīs sieviete. Kaut vai ar savu īpašo sievietes intuīciju. Gan sievietei, gan vīrietim ir savs aicinājums. Katrs mēs to realizējam savādākā veidā. Sieviete vienmēr ir bijusi pavarda (uguns) sargātāja, un man ļoti gribētos, lai šo skaisto uzdevumu viņa veiktu arī Baznīcā. Lai viņa ir dzīvās ticības sargātāja. Ar savu mīlestību, savām rūpēm, savu ticību un paļāvību sieviete stiprina un iedvesmo ik vienu.

—      Vai ir kaut kādi vecuma ierobežojumi, lai iestātos apvienībā?

Mūsu apvienībā var iestāties jebkura pilngadīga katoliete.

—      Ja kāda no mūsu klausītājām jūt tādu aicinājumu stāties Latvijas Katoļu sieviešu apvienībā, kas viņai būtu jādara?

Mūsu apvienībā ir pavisam vienkārši iestāties un izstāties, ja ir tāda vēlme. Mums nav nekādu saistību, piemēram, solījumu vai kas tamlīdzīgs. Tādēļ mūsu apvienībā drīkst iestāties arī klostermāsas, locekles no sekulārinstitūtiem vai citām kristīgām kopienām. Lai iestātos apvienībā un saņemtu aktuālo informāciju, ir nepieciešams aizpildīt pieteikšanās anketu. Šo anketu es Jums varu nosūtīt pa pastu vai arī elektroniskā veidā.  Par savu vēlmi Jūs varat man  atrakstīt uz e-pastu. Un mūsu elektroniskā adrese ir apvieniba@hotmail.com Droši variet zvaniet arī pa telefonu 7677482, 9430349.

Informācija par mūsu apvienību ir izsūtīta daudzām draudzēm, kopienām, priesteriem.