Vai lielākā ir mīlestība?

Reinhards Kērners OCD

Publicēts žurnālā „Karmelimpulse” (IV/2006)

Ja mēs šodien cilvēkiem jautātu, par ko pāvests Benedikts ir uzrakstījis savu pirmo encikliku, tie teiktu: par mīlestību. Visos medijos tas tā stāv rakstīts. Dažs labs varbūt precizēs: Par kristīgo mīlestību. Tā rakstīts uz vāka. …  Tomēr, kas izlasīs kaut vai tikai pirmās rindkopas, … tas nonāks pie cita sprieduma: Benedikts runā par Dievu, un līdz ar to, protams, par mīlestību, jo “Dievs ir mīlestība”. Kristīgais skatījums uz Dievu – tā ir viņa galvenā tēma. … Un arī par cilvēkiem pāvests runā, par to, ka cilvēks ir Dieva mīlestības apdāvināts, ka viņš ir aicināts mīlēt kā Dievs – un ir spējīgs tā mīlēt!  … Tātad nevis mīlestība ir pāvesta raksta patiesā tēma, pat ne kristīgā mīlestība, bet gan tas, kurš mīl – Dievs – un tas, kas ir aicināts mīlēt pēc šī izcilā Mīlētāja mēra – cilvēks. Tikai vārdi? Nepavisam nē. … Tas ir tipisks pārpratums, ar ko mums,
cilvēkiem, un jo sevišķi kristiešiem, nākas saskarties: Mīlestību mēs
padarām par “galveno tēmu”. Mēs tai ierādām vietu pāri personai. Pāri cilvēkiem un pāri Dievam. Liktenīgi maldi! Lielākais un augstākais dzīvē nav mīlestība. Arī Pāvils to nesaka: Viņš tai dod priekšroku vienīgi ticības un cerības priekšā: “… lielākā no tām (!) ir mīlestība” (1 Kor 13,13). Augstākais ir Dievs un lielākais viņa radībā ir cilvēks, es un citi! Mīlestība bez personas – bez Dieva un bez cilvēka – nepastāv. Protams, tā ir mūsu valoda, kas mūs maldina. Tā ir padarījusi par lietvārdu to, ko patiesībā var izteikt tikai ar darbības vārdu. Mīlestība kā lietvārds ir abstrakts jēdziens, reāls ir tikai tas, ko izsaka darbības vārds mīlēt: Un reāli ir tikai tie, kas var izteikt šo “darbību”: personas, kas mīl un kas tiek mīlētas, kas dāvā mīlestību un saņem mīlestību. Runājot Martina Bubera vārdiem, mīlestība ir tas “Starp”, kas notiek “sastopoties”, tā “notiek”, tā ir “starp Es un Tu”, starp Dievu un cilvēku. …  Darbība “mīlēt” notiek tad, kad divas personas viena otru sastop, kad viena ierauga otru: kā patiesību, kāda tā ir – tās lielumā, bet arī tās nabadzīgumā, jā, arī tās nepilnīgumā un pat tās – ļaunprātīgumā; un kur viens otram atdod sevi: nevis tikai kaut ko, bet sevi pašu. Būt par to skaidrībā, tā nav nekāda sofistērija. Tādēļ – ka no tā, ko es padaru par savas dzīves “pamattēmu” – mīlestību vai Dievu un otru cilvēku – no tā ir atkarīgs mans garīgums un līdz ar to, arī mana dzīve.
Ģimenē, kurā es uzaugu, netika daudz runāts par mīlestību. Tomēr es vienmēr zināju, ka es saviem vecākiem nozīmēju ļoti daudz. Mani brāļi un māsas un es viņiem bijām vērtīgāki par visu, mēs bijām katru pūļu, katras atteikšanās vērti. Un kad es viņiem teicu, ka  - pretēji viņu cerībām, ka reiz es pārņemšu saimniecību – vēlos kļūt par priesteri, viņi man ļāva to darīt. Viņiem biju svarīgs es. Un Dievs, kurš – kā viņi ticēja – ir mani aicinājis. Un nevis mīlestība. Starp māti un tēvu reizēm bija arī strīdi; tomēr mēs vienmēr jutām, ka mūsu vecāki sader kopā. Viņu savstarpējā mīlestība “notika” arī tad, kad viņi strīdējās. Ne par mīlestību viņi domāja, bet viens par otru. Vēlāk tas balstīja manu dzīvi. Man ir bijusi arī cita veida pieredze. Piemēram, es esmu iepazinis dažu labu tēvu un māti, kuri „aiz mīlestības pret bērniem” gandrīz vai saprogrammē jauno cilvēku dzīves ceļu, vai citus, kas saviem bērniem dod “pilnīgu brīvību”, un tādējādi liedz viņiem jelkādu iespēju gūt priekšstatu par vērtībām un robežām. Viņu iedomātā “mīlestība” stāv augstāk par viņu meitu un dēlu personību. Esmu sastapis laulātos draugus, kuri savus dzīvesbiedrus tā savažo ar savu „mīlestību”, ka viņiem sāk pietrūkt elpas, un citus, kas pašaizliedzīgi pazemojas savam draugam vai dzīvesbiedram, lai tikai nepazaudētu “lielo mīlestību”; un tad vēl cilvēki, kas negrib redzēt netaisnību un sagroza patiesību – “mīļā miera dēļ”… Tas, ko šādi ļaudis atrod, tā nav mīlestība, un par šo šķietamo “mīlestību” viņi maksā visaugstāko cenu – skaidrs, paši to neapzinoties – viņi zaudē otru cilvēku un paši savu cieņu.
Tas, ka mīlestība, visvairāk tās seksuālajā izpausmes veidā, var kļūt par
“preci”, kā taisnīgi atzīmē pāvests savā enciklikā, arī tās ir sekas tiem
liktenīgajiem maldiem, ka dzīvē lielākais ir mīlestība. Arī baznīcas vidē, kurā es ieniru četrpadsmit gadu vecumā, es drīz vien iemācījos, ka lielākā ir mīlestība, un ka kristīgā namā nevar būt nesaskaņas. Arī tam bija sava iedarbība uz mani. Cik daudz pūļu draudzes namos, “labās katoliskās ģimenēs”, klosteros un garīgās kopienās tiek veltīts tam, lai uz ārpusi fasādi turētu spožu, bet iekšpusē saglabātu sajūtu, ka esi “vienots” ar visiem. Tomēr arī kristīgā namā ir strīdi, ko izraisa otra godprātības trūkums, egocentrisms un tā daudzie paveidi, tomēr viss tiek “piedots”, vēl pirms viņš ierauga savas uzvedības ļauno garu un patiesi spēj lūgt piedošanu. Strīdi tomēr pastāv, tomēr “mīlestība” tos piesedz, pirms tie tiek atrisināti. Smagas sekas var izraisīt kāda līdzstrādnieka neatbilstība noteiktam darbam, jauna biedra uzņemšana  kādā garīgā kopienā vai amatpersonas neatbilstība specifiskai kalpošanai Baznīcā, tomēr cilvēks tiek atstāts savā vietā, lai tikai “viņu nesāpinātu” un lai pats otram neliktos skarbs un bez mīlestības… Rezultātā šāda “mīlestība” kļūst par jūgu; dažam labam tiek atņemta iespēja nonākt pie savas dzīves patiesības un personiskā brieduma. Šāda iedomāta “mīlestība” sabojā cilvēka raksturu. – Es zinu, par ko es te runāju, jo arī es ilgu laiku vadījos no šāda priekšstata par “kristīgu mīlestību”. Pa šo laiku man ir tapis skaidrs: ja mīlestība ir lielākais dzīvē, tad cilvēks – otrs vai es pats – paliek tukšā. Un “mīlestība” kļūst par etiķeti kaut kam tādam, kas patiesībā saucas bērnišķīga vajadzība pēc harmonijas, emocionāls brieduma trūkums, simbiotiska pieķeršanās, bailes no patiesības par savu ēnas pusi, bailes no satikšanās ar otru cilvēku un Es – vājība. Mīlestība, par kuru runāja Jēzus, kad viņš saviem mācekļiem teica: “Kā es jūs esmu mīlējis, tā arī jums vienam otru jāmīl” (Jņ 13,34), ir cita veida mīlestība. Tā “notiek” – kā sastapšanās auglis – tur, kur vienam cilvēkam ir svarīgs otrs cilvēks, tur, kur mēs raugāmies uz otru kā personu. Tur, kur otrs ir “pamattēma”. Tad pats līdzcilvēks ir lielākais dārgums, kurš ir tā vērts, lai tiktu meklēts. Tad viņš ir tā vērts, lai nomazgātu viņa ceļā nogurušās un netīrās kājas. Un, ja nepieciešams, reizēm izmazgātu arī galvu – kā Pēterim, kuram Jēzus nebīstas teikt: “Atkāpies no manis, sātan, pazūdi no manām acīm! Jo tu nevēlies to, ko grib Dievs, bet gan to, ko grib cilvēki” (Mk 8,33).
Ja mīlestība dzīvē ir lielākā, tad arī Dievs paliek tukšā. Kas meklē Dieva
mīlestību, tas nemeklē Dievu. Tāds cilvēks meklēs savu paša vēlmju
uzklausīšanu vai svinīgas liturģijas izraisītu jutekliskumu. Dieva mīlestību
viņš sajauks ar visatļautību un pretendēs uz Dieva piedošanu, nemaz
necenšoties mainīt savu izturēšanos, un nemaz nemēģinot atzīt savus “ļaunos garus”. Lūgšanā un meditācijā viņš meklēs “Dieva pieredzi” un domās ar to vienīgi savu intraverto pievēršanos sev… Tas bija Jānis no Krusta, kurš man atvēra acis attiecībā uz šīm maldīgajām reliģiskās dzīves formām. Jau savā agrīnajā darbā „KARMELKALNA SKICE” viņš runā par “nepilnīgā gara” ceļiem, pa kuriem iet cilvēks, kurš lūgšanā, kontemplācijā, dievkalpojumā un meditācijā vēlas gūt “debesu slavu, baudījumu, zināšanu, mierinājumu, mieru”. Līdz ar to – tā saka Jānis no Krusta – Dievs tiek instrumentalizēts, un cilvēks ar reliģiskiem līdzekļiem kopj vienīgi savas vēl neveselās sirds iekāres. Gandrīz trīsdesmit gadus veicot pastorālo dvēseļu aprūpes darbu, esmu skaidri sapratis, ka būt reliģiozam nav kaut kas labs pats par sevi. Ja “garīgo vingrinājumu” un “garīgo ceļu” – lai kādi tie būtu – pamatā ir vēlme, kaut ko no Dieva dabūt, tad cilvēks dzīvi nevar atrast, vismaz ne to dzīvi, kuru piedāvāja un kā paraugu nodzīvoja Jēzus. – Minsteres teologs Jirgens Verbiks, pēc manām domām ļoti pamatoti, liek skaidru jautājuma zīmi arī attiecībā uz šodien tik dažādajām “uz pašīstenošanos orientētām meditāciju programmām”. “Vai šeit”, viņš jautā, “priekšplānā nestāv apsolījums, ka pārvaldot noteiktas tehnikas, dievišķā avots varētu kļūt par manu avotu, par manas laimes, manas bagātības avotu? Pavēršot skatu atpakaļ uz Meistara Ekharta “dievbijīgā” cilvēka tēlu, kurš uz Dievu raugās ar acīm, ar kādām viņš uzlūko piena govi, kļūst skaidrs, cik tālu šādas garīgi-mistiskās tradīcijas paveids ir attālinājies gan no Rietumu, gan Austrumu tradīcijas.” Iekāre pēc Dieva mīlestības var tā aizmiglot cilvēka saprātu un prātu, ka viņš vairs nespēj pieļaut, ka Dievs ir persona. Dievu viņš sauks par “dievišķo,” kura daļa tikai uz īsu esamības mirkli ir cilvēks, kā “vilnis jūrā”. Mistikā, meditācijā un kontemplatīvajā dzīves veidā viņš – pazaudējot pats sevi – meklēs vienīgi saplūšanu ar iedomāto visaptverošo, lielo “mīlestības enerģiju”. Arī Jēzus dzīvoja “vienībā” ar Dievu, savu Abbu, un daudzi cilvēki līdz pat mūsu dienām ir viņam sekojuši. Tomēr viņa mistikai ir dialoga raksturs, tā nav monologs…. “Jā, pastāv cilvēka vienība ar Dievu – cilvēka pirmatnējais sapnis -, bet šī vienība,” raksta pāvests Benedikts un viņš runā, kā manā sirdī raugoties, “nav izšķīšana, nogrimšana dievišķā bezvārda okeānā, bet ir vienība, kas rada mīlestību, kurā abi – Dievs un cilvēks – paliek viņi paši un tomēr kļūst pilnīgi vienoti …” Nr. 10) Šāda vienība ar Dievu nemeklē Dieva mīlestību, vai to, ko mēs no tās konkrēti sagaidām, bet gan pašu lielo Mīlētāju – un visus tos, kurus šis dievišķais Mīlētājs mīl: vienībā ar Augstāko Jēzus ir viens ar Dievu, pievēršoties tiem, kuri viņam, Augstākajam, ir augstākie: mazie un nabagie, jā, pat “ienaidnieki” (Mt 5,43 un tālāk) un “vismazākie no maniem brāļiem” (Mt 25,40/45).Nekur citur reliģiju vēsturē neesmu sastapis tādu cilvēciskumu tādus reliģiskos augstumus un dziļumus kā Jēzū no Nācaretes. Lasot un pārdomājot to, ko pirmo kristiešu paaudzes ir par viņu teikušas, arī es, kā raksta Benedikts, “esmu sastapies ar notikumu, ar personu, kas dzīvei dod jaunus apvāršņus un līdz ar to izšķirošo virzienu” (Nr. 1.). Zinu, ka  mīlēt šādā veidā, kas Jēzū kļuva par “notikumu”, esmu spējīgs diezgan ierobežotā veidā. Tomēr pat tas ierobežotais, kas ir manos spēkos, māca mani, ka latiņu nedrīkst nolaist zemāk. Mana dzīve būtu par sīku, ja šis augstums nebūtu manu acu priekšā kā arvien paliekošs izaicinājums.